24.11.2013, K.Simanovičs, Jes.40:12–17;21–24, “Dievs ir”

Pastāsti citiem

Jes. 40:12–17, 21–24 

Kas ar sauju ūdeņus izmērījis, kas debesis rokām aptvēris, kas zemes pīšļus mērtraukā sabēris, kas kalnus svaros nosvēris un ar atsvariem pakalnus? Kas Kunga Garu ir izmērījis, kas viņam padomu dos? Kam viņš padomu prasījis, lai viņam ko paskaidrotu, lai viņu mācītu tiesas lietās, lai viņam mācītu zināšanu un saprašanu? Redzi, tautas kā piliens kausā, kā puteklis pie atsvara, redzi, viņš paceļ salas kā smilšu graudu! Lebanonā nepietiek malkas, tur nepietiek zvēru sadedzināmajam upurim! Visas tautas nav nekas viņa priekšā, tās viņam nieks vien un sīkums! Vai jūs nezināt, vai jūs nedzirdat, vai jau no iesākuma jums nav sacīts, vai kopš zemes radīšanas jūs nesajēdzat, kas sēž pār zemes jumu – tās mītnieki ir kā siseņi, kas debesis izstiepj kā aizkaru, kas tās izpleš kā telti, kur dzīvot!? Viņš vareno par nieku padara, zemes valdnieku pataisa par neko!  Knapi iedēstīti, knapi iesēti, knapi saknes laiduši, zemē iesakņojušies – viņš tiem uzdveš, un tie nokalst, un vētra tos izrauj kā salmus!

Rabīna gudrība un tautas traģēdija

Kādā pilsētā dzīvoja divi hasīdu rabīni. Viens no viņiem reiz devās apgūt zināšanas pie kāda cita, daudz ievērojamāka, skolotāja. Pēc ilgstošas prombūtnes atgriezies mājās, viņš apciemoja savu kolēģi. “Nu, ko tad tu tur labu iemācījies?” tas viņam vaicāja. “Tagad es zinu, ka Dievs ir,” atbildēja rabīns. “Kurš tad to nezina?” bija pārsteigts kolēģis, un pasauca savu kalponi. “Saki, vai, tavuprāt, Dievs ir?” viņš jautāja kalponei. “Protams, ka ir Dievs – šīs pasaules Radītājs!”, viņa ar pārliecību atbildēja. “Nu, redzi, pat kalpone zina to, ko tu tur tik ilgi mācījies!” “Ā,” atbildēja rabīns, “viņa saka, ka Dievs ir, bet es to patiešām zinu.”

Šis stāstiņš no hasīdu dzīves ir laba ilustrācija Jesajas grāmatas pārdomām par Dieva varenību. Pravieša atziņas tapa laikā, kad Izredzētā tauta bija piedzīvojusi līdz šim nepieredzēta apmēra traģēdiju. Jebkas, ko agrāk varēja nosaukt par normālu dzīvi, bija sagrauts. Kā tā varēja notikt? Kā Dievs to varēja pieļaut? Vai viņš būtu kļuvis vājš un nespēcīgs? Vai viņš būtu zaudējis interesi par saviem ļaudīm un lauzis reiz doto vārdu par tiem rūpēties un tos sargāt? Tie bija pārāk nopietni jautājumi, lai tos atstātu bez atbildes. Beigu beigās tas bija jautājums par attiecībām starp cilvēkiem un Dievu.

Kopš Jesajas grāmatā aprakstītajiem notikumiem ir pagājuši daudzi, daudzi gadu simti, taču šajā pasaulē, šķiet, nekas nav mainījies. Joprojām notiek traģēdijas, joprojām mēs uzdodam grūti atbildamus jautājumus, joprojām mēs runājam par Dievu.

Lielu ciešanu un pārbaudījumu brīžos zināšanas, kas apgūtas, vienkārši atkārtojot noteiktas frāzes un vārdus, nav neko vērtas. Tās nepalīdz remdēt sāpes, tajās nav padoma nākotnei, kā dzīvot tālāk. Citiem vārdiem, teorētiskas zināšanas un personīga dzīves pieredze nav viens un tas pats, un robeža starp vienu un otru kādreiz var izrādīties izšķiroša. Runāt par to, ka Dievs ir, ka viņš ir Visuvaldītājs, debess un zemes Radītājs, ir viena lieta, bet apzināties to kā realitāti un attiecināt uz savu dzīvi ir pavisam kaut kas cits.

 

Kā pāriet no zināšanām uz pieredzi?

Kas šajā ziņā liek mums mainīties? Kā no teorētiskām zināšanām mēs nonākam pie dzīves realitātē sakņotas pieredzes? Zīmīga norāde, manuprāt, meklējama pravieša Jesajas neparastajā secinājumā, ka Lebanonā nepietiek malkas, tur nepietiek zvēru sadedzināmajam upurim! Pravietis it kā saka: “Jūs, protams, gluži kā agrāk varētu atkal mēģināt upurēt Dievam sadedzināmos upurus, taču pat, ja jūs sadedzinātu visus iespējamos kokus un visus pieejamos zvērus, tas neko nemainīs. Jūs varētu upurēt no rīta līdz vakaram, no vakara līdz rītam, jums varētu beigties visi koku un zvēru krājumi, tas vienalga neko nemainīs.”

“Realitāte ir tāda, kāda tā ir. Mēs esam tur, kur esam. Jā, salauzti, satriekti un izputināti! Un kamēr to neatzīsim, šo realitāti nepieņemsim, un šīs sāpes neizsāpēsim, nekas nemainīsies. Labāka rītdiena, ja par tādu vispār varam runāt, iestāsies ne jau tādēļ, ka mēģināsim kaut kā manipulēt un ietekmēt Dievu. Tādā gadījumā patiešām visas malkas un visu zvēru nepietiks. Tas ir bezjēdzīgi, jo ne jau mūsu daudzveidīgie rituāli Dievam ir vajadzīgi.

Viņam esam svarīgi mēs paši – mūsu dzīves, mūsu lēmumi, mūsu rīcība, mūsu attieksme. Svarīgāka par visiem sadedzināmajiem upuriem būs mūsu atvērtība un paļāvība uz savu Radītāju!” To, manuprāt, saka pravietis Jesaja.

Līdzīgas izjūtas lasām arī pravieša Mihas grāmatā. Ar ko lai nāku Kunga priekšā? Kā man zemoties augstajam Dievam? Vai man nākt ar sadedzināmajiem upuriem, ar gadu veciem teļiem? Vai Kungam patiksies tūkstoši aunu un desmitiem tūkstošu eļļas straumju? [..] Viņš tev ir teicis, cilvēk, kas ir labs, ko Kungs no tevis prasa – spriest taisnu tiesu, mīlēt žēlastību, pazemībā staigāt ar Dievu. (Mih. 6:6–8)

 

Zināšanu maiņa

Pāreja no teorētiskām zināšanām uz dzīves realitātē sakņotu pieredzi parasti notiek caur krīzes situāciju. Mēs saskaramies ar kādu problēmu, kuru mēģinām risināt ar iepriekš visnotaļ veiksmīgi pielietotu zināšanu un prasmju kopumu, taču esam spiesti secināt, ka nekas nemainās. Rezultāta nav. Agrākā rīcība vairs nepalīdz. Tad ir divas iespējas. Viena – izmantot “vēl vairāk malkas un vēl vairāk zvēru”. Citiem vārdiem, darīt to pašu, ko līdz šim, tikai vēl intensīvāk. Tā ir sevis mānīšana un visbiežāk tā kā tā beidzas ar krahu.

Kad agrākā rīcība vairs nepalīdz, kad iepriekšējās zināšanas sevi ir izsmēlušas, priekšā ir izmisuma laiks… Bezizeja… Šķiet, viss ir apstājies… Ir tik slikti, un nekas nenotiek, nekas nemainās… Nav vairs neviena realitāti ietekmējoša instrumenta…

Bet varbūt arī nevajag… Laiku pa laikam mums ir jāpiedzīvo, ka nevis mēs mainām realitāti, bet realitāte maina mūs. Jo mainīties, augt ir mūsu uzdevums.

Dieva varenība

Nē, tas nav viegli. Drīzāk sāpīgi, kādreiz pat pazemojoši. Mēs visi labprātāk gribētu būt uzvarētāji un veiksminieki, tādi, kas bez aizķeršanās spēj tikt galā ar dzīves grūtībām un izaicinājumiem. Nevarēt, nespēt, nesaprast, justies bezpalīdzīgam nav gluži tas, pēc kā ilgojamies, un tomēr bez tā nenotiek mūsu izaugsme un briedums, bez šādām pieredzēm mūsos apslēptajam potenciālam nav iespējas īstenoties. Tas ir tāds kā kalibrēšanas process, kur tikai ar katru nākamo satricinājumu mūsu cilvēcības iestatījumi kļūst aizvien precīzāki un precīzāki.

Kļūdas, neizdošanās, ciešanas, izturība, pacietība, veidošanās un augšana – tāda ir cilvēka dzīve. Taču ir arī Dievs, un brīdī, kad šķiet – pasaule ir sabrukusi un apstājusies, apstājas arī Dievs. Apstājas mums līdzās. Apstājas, lai ņemtu mūs pie rokas, dziedētu mūsu sāpes un atgādinātu, ka mums jāiet uz priekšu, mums jāaug, mums nav jāpaliek par savu sāpju, ciešanu, kļūdu vai neveiksmju vergiem. Jo ir Dievs, šīs pasaules Radītājs. Radīšana turpinās, un tajā ir vieta mums katram. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo viņam visi ir dzīvi. (Lk. 20:38) Arī tas mums vēl ir jāiemācās. Dievs mūs ved tālāk. Kaut kur šajā ceļā ir mirklis, ko sauc par Mūžības svētdienu. Kādiem tā ir šodien. Kādiem tas turpmāk būs 21. novembris. Taču ceļš vijas tālāk.

Print Friendly
Lasīt tālāk