24.12.2015., I.Paičs, Mt 1:18-21, “Piedod, izlīgsti un pieņem”

Pastāsti citiem

Ziemsvētku vakara sprediķim jābūt īpašam, vai ne? Kaut kam TĀDAM… brīnišķīgam, sirsnīgam, uzrunājošam… Jo šis vakars taču pats par sevi ir īpašs un ļoti svarīgs!
Tam noteikti var piekrist, bet vienlaikus tieši šajā sajūtā – ka Ziemsvētkiem jābūt kaut kam īpašam – slēpjas arī galvenais iemesls, kādēļ mēs dažkārt piedzīvojam vilšanos. Gaidot kaut ko īpašu, ir tikai divas iespējas: ja tas tiek piedzīvots, tas, protams, iepriecina, taču… jau pēc brīža nākas atgriezties atpakaļ pelēkajā ikdienā – ar visiem vēl arvien neatrisinātajiem jautājumiem. Bet otra iespēja ir vēl sliktāka: šo īpašo, pacilājošo noskaņu tā arī vispār nepiedzīvot, secinot, ka tas, laikam, nav iespējams vai vismaz man (vismaz šoreiz) nav paredzēts…
Bet varbūt tieši par to īstenībā runā Ziemsvētku stāsts? Nevis par to, kā sasniegt kaut ko īpašu, bet par to, kā jāmainās mūsu uztverei, lai spētu ieraudzīt brīnumu un piedzīvot saviļņojumu tur, kur mēs esam, un tad, kad mēs esam…?

Mācītājs: Indulis Paičs
Lasījums: Mateja evaņģēlija 1. nodaļas 18. īdz 21. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk