24.12.2016., L.Rozentāls, Lk 2:1-7, “Ziemassvētki pēcpatiesības laikmetā”

LR-600x600

Pastāsti citiem

Ja jau ir tā, ka dzīvojam pēcpatiesības laikmetā, tad vislielākā vērība un uzmanība mums jāpievērš tieši patiesībai. Tikai atzīstot patiesību, mēs tapsim brīvi. Saprast, kas ir patiess un kas nē, kas ir uzticams avots un kas nē, kas ir īsts un drošs un kas ir meli, puspatiesības, halucinācijas un iedomas – ir nevis kādas sazin kādas institūcijas, bet gan katra cilvēka atbildība. Kas ir patiesā – nevis manis vai citu iztēlotā – realitāte, tas ir jautājums, kurš jāatbild katram, kurš sevi sauc par cilvēku. Citādi mēs kļūstam līdzīgi Donam Kihotam, kurš cīnās ar vējdzirnavām, noturēdams tās par pavisam ko citu.

Pēcpatiesības laikmets saka – mums jau ir viss skaidrs. Mēs jau visu zinām. Nekādi fakti nespēs mainīt to, ko mēs domājam. Taču Jēzus piedzimšanas vēsts ir, ka mūsu vidū ienāk kāds, kuru mēs nepazīstam. Par kuru mēs nekad nevaram sacīt – mums jau viss ir skaidrs. Jo tad, kad tā sajūtamies, tad ir skaidrs tikai viens – ir dzimusi Jēzus klišeja. Dieva klišeja. Un mēs esam sākuši Viņu pielūgt. Taču Jēzus nekad neaicina sevi pielūgt. Viņš aicina mūs sev sekot. Bet sekot patiesībai, jo Jēzus par sevi teica, ka Viņš ir patiesība, sekot patiesībai nozīmē to meklēt. Izzināt, neapmierināties ar sasniegto, saprasto. Sekot patiesībai nozīmē vienmēr laiku pa laikam nonākt šaubās par to, kas ir un ko esi sapratis. Sekot patiesībai nozīmē vienmēr šaubīties par jebko, kas grib uzdoties par patiesību. Sekot patiesībai nozīme ka patiesība nestāv uz vietas.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Lūkas evaņģēlija 2. nodaļa, 1. līdz 7. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk