25.08.2013, K.Simanovičs, Lk.13:10-17, “Salīkušie cilvēki”

Pastāsti citiem

Ikvienā laikmetā un sabiedrībā ir daudz ciešanu, sāpju un izmisuma. Kas attiecas uz katra cilvēka spējām un spēkiem, Dievs devis absolūtu izvēles brīvību – Viņš mūs vēlas redzēt brīvus un atbildīgus par saviem lēmumiem un dzīvi kopumā. Tieši prieks un pateicība maina pasauli uz labu; un nereti tas izpaužas tad, kad ir notikusi dziedināšana. Savukārt itin bieži, ja notiek kas neparedzēts vai ļauns, cilvēks vispirms meklē ārējus iemeslus un vainīgos.
„Jā, varbūt ir vērts to ņemt vērā, ka visur, kur valda posts, netaisnība, izmisums un sāpes, pēdējais, ko vajadzētu darīt, ir mēģināt to visu attaisnot ar Dieva prātu. Jēzus sacītu, ka visupirms visās šādās situācijās būtu jāskatās uz sevi – kā mēs paši esam vai neesam bijuši klātesoši pie izveidojušās situācijas. Ja kāds (mūs pašus ieskaitot) cieš, jautājums par Dieva gribu ir nevietā. Pareizais jautājums būtu – ko es varu darīt, lai kaut ko mainītu? Vai es varu tiešā vai netiešā veidā situāciju vērst par labu? Un ko jau ikdienas līmenī es varu preventīvi darīt pats pie sevis, lai šādas situācijas notiktu pēc iespējas mazāk? ”

Mācītājs: Kaspars Simanovičs
Lasījums: Lūkas evaņģēlijs, 13. nodaļas 10. līdz 17. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk