25.10.2015., L.Rozentāls, Mk 10:46-52, “Kā atsaukties sev?”

Pastāsti citiem

Ar to pašu brīdi viņš arī pārstāj būt Bartimejs. Jo šīs vārds nenozīmē neko citu kā Timeja dēls. Bar-Timejs. Šis cilvēks vairs nav sava tēva, ģimenes, dzimtas piedēklis un piekabe – kā tāds, kam nav pašam sava vārda, būtības, nozīmes un jēgas.
Satikšanās ar Jēzu atdod šim cilvēkam to, kas viņam vienmēr ir bijis, bet viņš nav to apzinājies un redzējis. Viņš ir kaut kas. Viņš ir. Un to atklāt, iepazīt, saprast, ar to sākt rīkoties viņš dodas – arī to nozīmē vārdi “sekot Jēzum”. Īstenot sevi, beidzot pašrealizēties, apzināties sevi visu, bet visvairāk to, kas plešas aiz tā, par ko tu domāji, ka tas esi tu viss. Nē, tu esi ne tikai daudz vairāk, bet iespējams, pavisam kaut kas cits. Tas – no vienas puses – ir šausminoši: pazaudēt to vārdu, kas tev saistījies visu mūžu ar tevi pašu. Tavs redzīgums piepeši atklāj, cik tu esi bijis akls. Un tāpēc daudzi cilvēki sev aiztaupa šīs sāpes, bailes, apjukumu, ciešanas. Un dzīvo tālāk kā bartimeji, klusi, mierīgi, nevienam nesekojot, galvu nepaceļot. Taču neviens bartimejs nevar izvairīties no tā, ka viņam reiz garām Jēzus ies tā, ka bartimejs saņemsies, sadūšosies un sāks kliegt, saukt. Dažkārt ar cilvēku tas notiek varbūt pašās beigās, varbūt pašā pēdējā elpas vilcienā. Bet notiek. Vienmēr, Un ar visiem. Jo Jēzus ir nācis pie visiem un viņš meklē pazudušo, jā, katru sevī pazudušo viņš meklē un neviens jēriņš nepaliek neatrasts. Un tā ir mierinoša ziņa – mums un par daudziem tiem cilvēkiem, par kuriem mums kādreiz sāp sirds. Neviens nepaliek neatrasts, neatpestīts, nepamodināts.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Marka evaņģēlija 10. nodaļa, 46. līdz 52. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk