25.12.2015., L.Rozentāls, Lk 2:1-16, “Ziemassvētku apslēptais stāsts”

Pastāsti citiem

Ziemassvētkos mēs sastopamies ar kādu ārēju stāstu. Ar Mariju, Jāzepu, Betlēmi, ganiem, eņģeļiem, gudrajiem. Taču šis stāsts līdz mums ir nonācis ne tāpēc, ka šis būtu bijis tas krutākais stāsts no visiem stāstiem, kādi jebkad bijuši, vai arī tāpēc, ka pirmie kristieši būtu bijuši ļoti lielu dažādu brīnumainu stāstu mīlētāji. Šis stāsts ir nonācis līdz mums tāpēc, ka tajā ir kāds iekšējs stāsts, kas uzrunā un kas ir svarīgs tieši man. Tas stāsta par mani, par manu un tavu dzīvi, par Dieva klātbūtni mūsu dzīvēs, par gaismu un cerību tajās. Dievs ir cilvēciskojies katrā no mums. Mēs katrs nesam sevī kaut ko no Jēzus. Tas, ko redzam Ziemassvētkos ar savām acīm un dzirdam ar savām ausīm ir tikai tāpēc, ka vēl nespējam to apzināties sevī. Tas ir kā gleznotājam, kurš kaut ko sevī jūt, kaut ko sevī pamana, bet nespēj izteikt, saprast, formulēt un tad viņš glezno, glezno, glezno un uzglezno gleznu, stāv tās priekšā un saka – jā, tas ir kā reiz tas, ko es jūtu sevī, kas ir manī, ko es redzu sevī. Ziemassvētki ir kā šāds spogulis, kurš mums palīdz ieraudzīt to patiesību, to realitāti, kura ir mūsos katrā. Dievs piedzimst šajā pasaulē caur cilvēku un kļūst par cilvēku. Tā ir milzīga cieņa pret cilvēku un ne tikai pret Mariju, viņu pielūdzot un godinot, bet pret visiem cilvēkiem. Jo Kristus nepiedzima tikai toreiz caur Mariju, Viņa piedzimšana ir mūžīga un turpinās caur katru cilvēku.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Lūkas evaņģēlija 2. nodaļas 1. līdz 16. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk