25.12.2017., L.Rozentāls, Lk 2:1-12, “Ziemassvētku vecītis”

Pastāsti citiem

Šī mūsu vēlmēm lietderīgā, noderīgā Dieva mūsdienu tēls arī ir Ziemassvētku vecītis, kurš ierodas ar savu mantām pilno maisu, lai devīgi piepildītu mūsu karstākās vēlmes un degošākās vajadzības. Diemžēl tas ir pilnīgā pretrunā ar sākotnējo Ziemassvētku vēsti. Ap Jēzu pulcējas nevis cilvēki, kas cer, ka Viņš piepildīs to karstākās vēlmes un atsauksies degošākajām vajadzībām, bet taisni otrādi, viņi steidzas pie Jēzus, lai paši tam ko dotu un sniegtu no sevis. Visās senajās Jēzus piedzimšanas gleznās mēs redzam šo atkal un atkal klātesošo motīvu – cilvēki steidzas pie Jēzus, lai apdāvinātu viņu nevis iestātos rindā pēc kādas dāvaniņas sev.

Kur ir tāds Dievs, kurš mīl tāpat vien? – tas bija dvēseles izmisuma kliedziens, kas atnesa pārmaiņas pirms 500 gadiem. Bet, ja toreiz izdevās šādu Dievu noskaidrot un atrast, tad šodien runa vairs nav par Dievu kaut kur, ārpus mums, bet par Dievu cilvēkos, jā, par cilvēkiem, uztverēm, attieksmēm, attiecībām, pieredzēm. Kur ir tādi cilvēki, kuri mani mīl tāpat vien? Kuras ir tās institūcijas, kuras mani mīl un pieņem tāpat vien? Kur ir tādi ierēdņi, pie kuriem aizejot, es piedzīvoju izpratni, mīlestību, atvērtību, labvēlību? Kur ir tādas sistēmas, no kurām plūst pāri beznosacījuma mīlestība – ministrijas, departamenti, dienesti, saeima? Kur ir tādas draudzes un baznīcas, kurās mani pieņem un mīl tāpat vien?

Kādreiz kristīgās ticības eņģelis nes mūs, uz saviem spārniem augstu mūsu sirdis celdams. Bet kādreiz šis eņģelis jānes mums. Kādreiz Kristus stiprina mūs. Bet kādreiz mums – tāpat kā toreiz Betlēmē – visiem ir jātiecas pie Viņa ar visu, ko varam tam dot. Lai stiprinātu, lai iedrošinātu, lai dziedinātu, lai aizstāvētu – to Jēzu, kas nevis silītē, bet manā sirdī dus. Lai pamodinātu Viņu sevī.

Mācītājs Linards Rozentāls.
Lasījums: Lūkas evaņģēlija 2. nodaļa, 1. līdz 12. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk