26.02.2017., U.Salna, Jņ 12:27-36, “Tagad šī pasaule tiek tiesāta”

Pastāsti citiem

Pat kaut kas, ko esi uzskatījis par būtisku dzīves pamatu, par svarīgu principu vai vērtībām, var atklāties kā pretējs un nesavienojams ar to pasauli, ar to kārtību un attiecībām, uz ko mudina – un ved tos, kas seko, – Dieva iecere un plāns par Viņa valstības nākšanu un piepildīšanos. Tu vari atklāt, ka neskaitāmos veidos patiesībā esi Dieva pretinieks. Tad šīs svētdienas dievkalpojuma ievada psalms – Esi man par klinti, kur patverties! – pēkšņi atklājas kā vienīgais, kas tev paliek: vērsties pie Viņa, pie tā paša, par kura pretinieku esi sevi ieraudzījis. Pie Viņa ir patvērums. Pret Viņu – patvēruma nav. Ne tādēļ, ka Dievs būtu patvaļīgs tirāns, kas turklāt ir varenāks par jebkādu citu varu, un ne tādēļ, ka Viņš nevēlētos sniegt patvērumu, bet tādēļ, ka tu nesauc pēc patvēruma pie Viņa. Taču ir kaut kas ārkārtīgi svarīgs, ko nedrīkst palaist garām un kas attiecas uz spriedumu par mūsu katra dzīvi. Pirms diviem tūkstošiem gadu Jēzus saka: “Tagad šī pasaule tiek tiesāta.” Un man, draugi, ir ziņa – šis “tagad” turpinās. Mēs katrs esam šīs tiesas sēdes dalībnieki. Mēs katrs sniedzam liecību, ik dienas, un ne tikai vārdos, bet jo īpaši – ar savas dzīves īstenību.
Kā tad pastāvēt? Vai ir kaut kas, kas dod cerību? Uz ko es varu paļauties? Un man ir labā ziņa. Ir iespējams pastāvēt. Ir pamats cerībai. Ir uz ko paļauties. Kristus ir pasaulē līdzās mums. Joprojām kā gaisma, kā dzīvības maize, kā labais gans, kā durvis uz Tēva valstību, kā vīnakoks, kura zari mēs katrs esam. To aptverot, tiesa, kuru piedzīvojam ik dienas, vairs nav biedējoša. Viņš ir mums par patvēruma klinti, Viņš ir mūsu stiprā pils. Viņš un Tēvs ir viens.

Lutera akadēmijas students Uģis Salna.
Lasījums: Jāņa evaņģēlija 12. nodaļa, 27. līdz 36. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk