26.10.2014., K.Simanovičs, Jņ 4:46-53, “Tumsa pirms gaismas”

Kaspars Simanovičs

Pastāsti citiem

Bija kāds ķēniņa galminieks, kuram Kapernaumā bija slims dēls. Izdzirdis, ka Jēzus ir atnācis no Jūdejas uz Galileju, tas nāca pie viņa un lūdza, lai viņš noietu un dziedinātu viņa dēlu, kas bija pie miršanas. Tad Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Ķēniņa galminieks viņam sacīja: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst!” Jēzus tam sacīja: “Ej, tavs dēls ir dzīvs!” Cilvēks noticēja vārdiem, ko sacīja Jēzus, un aizgāja. Viņam vēl ejot, pretī nāca viņa kalpi un tam pavēstīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” Tad viņš tiem vaicāja, kurā brīdī dēlam kļuvis labāk. Tie viņam sacīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.” Tad tēvs saprata, ka tas noticis brīdī, kad Jēzus viņam sacīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” Un viņš kļuva ticīgs pats un viss viņa nams. (Jņ 4:46–53)

Dzīves sestā stunda

Šis ir stāsts par cilvēka dzīves «sesto stundu», precīzāk – pāreju starp «sesto» un «septīto» stundu. Kas ir «sestā» un «septītā» stunda? Skaitļi Bībelē parasti ir daļa no garīgā vēstījuma un kalpo kā ietilpīgi simboli būtiskas informācijas glabāšanai un pasludināšanai. Galminieka jautājums par dēla atveseļošanās laiku, un norāde uz septīto stundu nav ikdienišķa apstākļu precizēšana, bet skaidra norāde uz dievišķā klātbūtni konkrētā cilvēka dzīvē. Dziedināšana, pat ja tajā, iespējams, piedalījās ārsti ar medikamentiem un paša cilvēka imūnsistēma, tomēr ir uzlūkojama kā Dieva žēlastības izpausme un viņa labvēlīgās darbības rezultāts. Skaitlis «7» ir pilnības, svētības un Dieva klātbūtnes simbols.
Skaitlis «6» ir radības skaitlis. Sešās dienās Dievs radīja pasauli, sestajā dienā Viņš radīja cilvēku. Savukārt cilvēks, kā to vēsta Bībele un mūsu pašu pieredze, ir vājš, grēcīgs un brīžiem spēj būt ļauns. Atklāsmes grāmatā minētais «666» – sātana skaitlis – ir visa cilvēciskā, grēcīgā un ļaunā iemiesojums un kulminācija. Ap sesto stundu Jēzu pārņēma nogurums, un viņš apsēdās pie Jēkaba akas Samarijas pilsētā Zihārā (Jņ 4:6), ap sesto stundu Pilāts izveda nomocīto un pazemoto Jēzu pie ļaudīm, sacīdams: «Redzi, jūsu Ķēniņš!» (Jņ 19:14), ap sesto stundu, kad Jēzus jau bija piesists krustā, «tumsa pārklāja visu zemi» (Lk 23:44). Ne tikai matemātikā, bet arī dzīvē dažādas pieredzes seko viena otrai. Ikvienam cilvēkam reiz pienāk dzīves «sestā stunda». Brīdis pirms atpestīšanas un dziedināšanas parasti ir visgrūtākais un bezcerīgākais. Dzīves «sestā stunda» ir tumsas un izmisuma laiks. Tajā cilvēks nemaz nezina, vai «septītā stunda» vispār pienāks.

Izmisuma kulminācija

Par to vēstī Jāņa evaņģēlija stāsts par izmisušo tēvu, kura dēls ir tuvu nāvei. Tieši izmisums dažkārt liek apkopot spēkus. Tas atmodina mūsos neatlaidību un nojauc iekšējas barjeras un intelekta novilktās robežas. Mūsu intelektuālās aizsardzības sistēmas ir tā noskaņotas: lai mēs kaut ko mainītu, piemēram, savu attieksmi, nodomu vai rīcību, mums ir nepieciešama garantija, pārliecība, drošības sajūta. Citādi mēs no sava iedomātā bunkura, savas čaulas, savām bruņām ārā nelienam. Dzīve šķiet apdraudējumu pilna, apkārtējā pasaule pret mums ir naidīga. Arī Dievs, lai ko par viņu kāds ik pa laikam stāstītu, izskatās aizdomīgs.
Dzīvnieku dažkārt no alas vai slēptuves izvilina ziņkāre. Piepeši mūsu uzmanību pievērš kaut kas neparasts, līdz šim nebijis, neredzēts, nepiedzīvots – kaut kas, par ko mēs esam brīnāmies. Tādēļ Jēzus teica: «Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.» Brīnums – tā dēļ mēs uz mirkli aizmirstamies un atslābinām savas aizsardzības sistēmas. Tā dēļ mēs esam gatavi saausīties un ieklausīties. Taču gan Jēzus, gan mēs paši zinām, ka, ja mūsu uzmanības, domāšanas un rīcības vadmotīvs ir ziņkāre, tad tai vienmēr vajadzēs jaunas sensācijas, jaunus kairinājumus, bet pārsātinājumā agri vai vēlu iestāsies vienaldzība. Tas nav stabilākais pamats pārmaiņām cilvēka dzīvē.
Otra galējība, kas liek atstāt patvērumu, ir apdraudējums. Pat, ja cilvēks ir aizdomīgs pret visu un visiem, dzīvo aiz aizslēgtām durvīm un aizvērtiem slēģiem, brīdī, kad viņa mājā izcelsies ugunsgrēks, savu dzīvību glābdams viņš tomēr skries ārā. Varbūt tieši tad pirmo reizi pa īstam piedzīvos, ka pasaulē dzīvo arī labi cilvēki – kaimiņi, radi un draugi, kuri ir palīdz un grūtā brīdī ir līdzās. Jo pamatīgāk savā bunkurā esam nocietinājušies, jo lielāks izmisums nepieciešams, lai mēs pamestu šo šķietami drošo patvērumu. Tomēr tādi brīži diemžēl pienāk. Vai varbūt – par laimi. Vērtējums dzīves notikumiem nāk krietni vēlāk, visbiežāk dzīves otrajā pusē, vai pat tās noslēgumā, kad skaidrāk sāk iezīmēties kopējās dzīves aprises. Tā notika ar ķēniņa galminieku. Viņa dēls bija tuvu nāvei. «Kungs, nāc!» viņš sacīja Jēzum. «Lai paliek zīmes un brīnumi! Tie man neinteresē, man nevajag garantijas, tam visam vienkārši nav laika! Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst!»

Atgriešanās dzīvē

«Ej, tavs dēls ir dzīvs!», «Ej, tava ticība tev ir palīdzējusi!», «Ej, tava ticība tevi ir dziedinājusi!», «Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis!» Dažādiem cilvēkiem dažādās situācijās Jēzus faktiski teica vienu un to pašu: «Ej, atgriezies atpakaļ dzīvē – tajā ir notikušas svarīgas pārmaiņas.» Tas ir gandrīz vai kā tajā šovā, kurā cilvēkiem viņu prombūtnes laikā izremontēja viņu dzīvokļus. Kamēr tu biji iznācis ārā no savas paslēptuves, sava patvēruma, savas dzīves nocietinājuma, kad tu beidzot uzdrošinājies nostāties Dieva priekšā, kad tu beidzot Viņu uzrunāji un biji gatavs Viņā klausīties, pa to laiku, tev pašam nemanot, tavā dzīvē notika pārmaiņas. Kādi būtiski tavas dzīves aspekti un procesi tika atjaunoti, dziedināti, atpestīti.
Tu vari droši doties atpakaļ, un tu piedzīvosi, ka dzīve vairs nebūs tāda kā agrāk. Tu to nemaz nepamanīji, bet tavas dzīves «sestā stunda» nupat beidzās. Patiesi, «viņam vēl ejot, pretī nāca viņa kalpi un tam pavēstīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” Tad viņš tiem vaicāja, kurā brīdī dēlam kļuvis labāk. Tie viņam sacīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.”»
Dzīvē pāreju starp «sesto» un «septīto» stundu ne vienmēr var novērot kā pulkstenī. Galminieks bija vēl ceļā, kad pārmaiņas jau bija sākušās, taču viņš vēl to nenojauta. Viņam šķita, ka vēl rit dzīves «sestā stunda», vēl ir neziņa, izmisums, vēl ir tumsa.
No vienas puses, tajā pašā brīdī, kad Jēzus runāja, «cilvēks noticēja vārdiem, ko sacīja Jēzus, un aizgāja». Viņš noticēja, viņš bija gatavs paļauties bez pierādījumiem un garantijām, jo vienkārši nekā cita jau vairs nebija, nekādu alternatīvu, nekādu papildu iespēju. Galminiekam tas bija dāņu filozofa Kirkegora vēlāk aprakstītais ticības lēciens – lēciens tumsā, lēciens nezināmajā. Ticība, kuras ēnas puse ir šaubas. Vienmēr un visur. Cilvēka attiecībās ar Dievu un šo pasauli nav iespējams izvairīties no spriedzes starp atvērtību un noslēgšanos, starp uzticēšanos un aizdomīgumu, starp ticību un šaubām. Reizēm virsroku gūst viena, reizēm vairāk nostiprinās otra. Tikai nākamajā dienā, kad viņš uzzināja par septīto stundu un kad viņš saprata, ka tas noticis brīdī, kad Jēzus viņam sacīja: “Tavs dēls ir dzīvs!”, viņš kļuva ticīgs pats un viss viņa nams. Kļuva ticīgs vēlreiz? Gan jā, gan nē – piedzīvojot savu eksistenciālo sastapšanos ar Jēzu, ticība viņā jau bija parādījusies, ticības ceļš bija iesācies, taču kad viņš uzzināja par tā rezultātā notikušajām pārmaiņām, viņa pārliecība nostiprinājās. Sākotnējās šaubas un neziņa kļuva tik maznozīmīgas, ka varētu sacīt: jā, viņš kļuva ticīgs. Viņš bija guvis apstiprinājumu savai izvēlei. Garīgajā dzīvē dažkārt kā biznesā – vienmēr pastāv riski un ne vienmēr var dabūt priekšapmaksu, daudz ko nosaka reputācija, savstarpēja uzticēšanās un attiecības.

Evaņģēlija darbīgais spēks

Jēzus kalpošana bija apliecinājums, ka Dievs ir labs un uzticams. Vienreiz noriskējis, uzticējies, un iepazinis savu Radītāju, cilvēks turpmāk zinās, ka Dievam pie viņa dzīves ir vislabākie nodomi, ka tieši tādēļ nav nepieciešams dzīvot noslēgtībā, aizdomās un iedomātā karastāvoklī ar visu pasauli.
Zīmes, brīnumi un bēdas liek pamest komforta zonas. Pateicoties ziņkārei vai izmisumam mēs sākam pievērst uzmanību tam, kas agrāk mūs nesaistīja un neinteresēja. Kādā brīdī, kad negaidīti sev pašiem esam nostājušies viens pret vienu ar Dievu, ar Augstāko realitāti, ar Patiesību, mūs sasniedz evaņģēlija vēsts: «Ej, tava uzdrīkstēšanās ir attaisnojusies! Tava paļāvība tevi ir izglābusi, tava atvērtība tevi – dziedinājusi!» Tie nav tikai mierinoši vārdi nelaimīgajiem. Kā savā grāmatā «Jēzus no Nācaretes» raksta pāvests Benedikts XVI, evaņģēlijs nav tikai informatīva, bet performatīva runa – ne tikai vēstījums, bet darbība, darbīgs spēks, kas pasaulē ienāk dziedinādams un pārveidodams. (Racingers, J., Jēzus no Nācaretes, 52. lpp.)
Tieši Evaņģēlija iespaidā cilvēka dzīves «sestā» stunda pārtop par «septīto» – pilnības, Dieva svētības un viņa klātbūtnes piepildītu esību. Pēc tumsas nāk gaisma, pēc asarām – atvieglojums, pēc «6» vienmēr nāk «7», to māca gan matemātika, gan dzīve. Dieva klātbūtne mūs sasniedz agri vai vēlu. Pie tās mūs aizvedīs vai nu mūsu ziņkāre vai izmisums. Un tas nebūt nav tas grūtākais, jo tas notiek it kā pats no sevis – dzīves apstākļu jeb, varētu sacīt, – Svētā Gara darbības rezultātā.
Kā palikt šajā pieredzē, kā nepazaudēt Evaņģēliju, līdz ar to nepazaudēt brīvību, nepazaudēt dziedināto un atpestīto dzīvi, nepazaudēt pārliecību, ka Dievs ir labs un uzticams – tas ir liels uzdevums un izaicinājums. Nekas cits neatliek, kā ik pa laikam nostāties Dieva priekšā un teikt: Kungs, nāc!

Mācītājs: Kaspars Simanovičs
Lasījums: Jāņa evaņģēlijs, 4. nodaļa, 46. līdz 53. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk