26.11.2017., L.Rozentāls, Gal 5:22, “Es ticu uz mirušo augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību”

Pastāsti citiem

Miris – tas gandrīz vienmēr nozīmē arī sāpes, sabrukumu, neizdošanos, zaudējumu, pieviltas cerības. Miris – tas gandrīz vienmēr ir kas nepabeigts, neizlīdzināts, atņemts, pazaudēts. Miris – tas gandrīz vienmēr nozīmē kādu elli, kurai iets cauri. Un daudz kas mūsu dzīvēs ir patiešām tā miris, ka tas vairs nevar atdzīvoties. Un varbūt pat tā labi, ka nevar. Jo ne visam, kas miris, vajadzētu atdzīvoties un atgriezties. Tāpēc tad, kad mēs ticam uz mirušo augšāmcelšanos, mēs ticam uz augšāmcelšanos nevis atdzīvošanos. Jo augšāmcelšanās nav atdzīvošanās. Tā drīzāk ir visaptverošs izlīgums ar to, kas miris, ar to, ko paši esam nonāvējuši, ar to, ko neesam spējuši paturēt dzīvu, kam neesam palīdzējuši izdzīvot un būt dzīvam, ar visu, kas ir atņēmis spēku dzīvot mums. Augšāmcelšanās nav kāds piepešs hokuspokus un atkal ir viss kā bija, bet gan dzīve, kura atrodas izlīgumā ar visu, kas ir, un šīs izlīgums kāpinās, izplešas, pamazām ietver sevī visu, kas ir. Tāda dzīve, kurā nevis aizvainojums un naids, bet šīs izlīgums valda un nosaka mūsu domas, jūtas un rīcību. “Es ticu uz mirušo augšāmcelšanos” nozīmē: es ticu šādam izlīgumam, es ticu, ka gala vārds visā lielajā esības ceļā un manā dzīvē būs šim izlīgumam. Viss nāks gaismā – svētība un grēki, mīlestība un ciešanas, izdevušais un neizdevušais, labais un sliktais, un viss top jauns, dziedināts, apgarots.

Mācītājs Linards Rozentāls.
Lasījums: Pāvila vēstule galatiešiem, 5. nodaļa, 22. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk