27.03.2016., L.Rozentāls, Mk 16:1-8, “Citāds skatījums uz kristietības vēsturi un nākotni”

LR-600x600

Pastāsti citiem

Kā tas, ko cilvēks piedzīvo zaudējot tuvinieku, izgaismo Jēzus nāvi un Augšāmcelšanos. Citāds skatījums uz kristietības vēsturi un nākotni.

Šī sprediķa pirmajā daļā tā autors līdzdala savu atklājumu: kristīgās baznīcas pastāvēšanu vismaz pirmos divdesmit gadsimtus pēc Jēzus nāves var salīdzināt ar klasisku sērošanas procesu, kurā tā cenšas saprast un izzināt, kāpēc tā notika, meklēt izskaidrojumus, pamatojumus, arī vainīgos. Pieņēmums, ka Jēzus ir miris pie krusta, lai pēc Dieva nodoma izpirktu cilvēku grēkus, ir tikai viens skaidrojums, kas palīdz sēru ceļam virzīties uz priekšu. Visa kristīgās baznīcas vēsture, kuru pazīstam, nevar tikt aplūkota, ignorējot šo fundamentāli svarīgo ietvaru un saturu – sēras par Jēzus nāvi, kas nebūt nebeidzas Lieldienu rītā.

“Taču tagad, man šķiet, sēras par Jēzus nāvi ir paveikušas savu uzdevumu un mūs sagatavojušas jaunai dzīvei. Nevis bez Jēzus – kā daudzi to šajā laikmetā iedomājas, bet gan daudz vairāk, dziļāk, patiesāk, īstāk kopā ar Jēzu – visas esības centru, spēku un avotu. Mūs vairs nepievelk kaps, bet dzīve. Katrs zaudējums, un Jēzus zaudējums jo īpaši, transformē mūsu ticību. Tas būtu absolūti naivi iedomāties, ka pēc zaudējuma ticība ir tāda pati kā pirms zaudējuma. Mums katram dzīvē jāpiedzīvo zaudējums, kurā mirst tas, ko uzskatījām par savu dievu. Un, ja mums dzīvē negadās to piedzīvot, tad mums visiem ir Lielā Piektdiena un Lieldienas, lai neviens nevarētu no šīs transformācijas izvairīties.”

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Marka evaņģēlija 16. nodaļa, 1. līdz 8. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk