27.08.2015., L.Rozentāls, Lk 19:4-10, “Kā izstarot pretimnākošo mīlestību un kas tam traucē?”

Pastāsti citiem

Kā tas var notikt? Toreiz un tagad… Laikam tikai tā, kā tas notiek vienmēr – cilvēkus sākot redzēt citādāk, savādāk, skatoties viņos dziļāk, neļaujot skatienam paklupt aiz viņu sliktajām īpašībām, problēmām, kļūdām, vājībām, arī ne aiz viņu dzīves realitātēm un statusiem – nabadzības, slimības, izvairīšanās no nodokļiem, krāpšanām, smagajiem raksturiem. Jēzus pievēršas katram cilvēkam kā sevišķam, neatkārtojamam, uzrunā nevis tā virskārtu, bet būtību, ierauga otru kā Dieva mīlēto, ierauga ar visām tā iespējām, ar visu, kas vair mainīties, dzimt, izveidoties, ar visām dāvanām un talantiem, Jēzus skatās uz otru tā, kā varbūt uz viņu ir skatījušies, cerējuši, mīlējuši tēvs un māte. Vai ir kāds – tik ļoti reti tāds – cilvēks, kurš tevi mīl, tev uzticās, tevi kā dārgumu redz.
Gadījums ar Caķeju mūs māca, ka iespēja pastāv. Mūsu skats var izlauzties cauri citu kļūdām un trūkumiem pie viņu dāvanām un īstajiem aicinājumiem, nevis iegrimt savstarpējo trūkumu apkarošanā, bet atvērties tam, lai dažādās mūsu dāvanas var bagātināt un vairot viena otru. Pievēršanās trūkumiem dzīvi dara trūcīgāku. Pievēršanās tam, kas mūsos jau ir, dara bagātākus visus.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Lūkas evaņģēlija 19. nodaļas 4. līdz 10. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk