27.08.2016., L.Rozentāls, Lk 10:13-17, “Vieglums, kas mums vajadzīgs”

Pastāsti citiem

“Un meitene raitā solī devās pie altāra, aizdedza no tā savu sveci un gāja pie aizlūgumu svečtura. Un to visu izdarīja tik dabiski, tik pašsaprotami, it kā simtiem reižu jau būtu darījusi. Un tad es domāju – cik neparasti. Vai daudz būtu tādu mūsu vidū, kuri, piemēram, šajā dievkalpojumā pienākot pie aizlūgumu svečtura konstatētu, ka tur nekas nedeg, pilnīgi dabiski dotos te man garām pie altāra, paņemtu no altāra svecēm uguni un aizdegtu savu svecīti? Vai būtu daudzi mūsu vidū, kas tā rīkotos? Es domāju, ka nē. Tad jau labāk palikt bez aizlūguma, palikt ar neiedegtu plošku rokās nekā iet altārī. Tur taču nedrīkst iet. Tā vieta ir aizliegta. Tur var tikai ar īpašu atļauju.”
Baznīca ir kopiena, kurā cilvēks iegūst spēku un iztaisnojas. Un, ja cilvēks te nevar iegūt spēku un iztaisnoties, tad tā nav baznīca. Tā patiešām ir slimība, šī nespēja iztaisnoties. Šī vienmēr salīkusī un citiem paklausīgā mugura.
Par to, kas esam, un par vieglumu, kas mums vajadzīgs, par iztaisnošanos un dzīvošanu ar uguni sevī.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Lūkas evaņģēlija 10. nodaļa, 13. līdz 17. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk