28.09.2017., U.Salna, Mk 15:12-20, “Jēzus nāves ikdienišķums”

Pastāsti citiem

Kristū Poncija Pilāta, satrakota pūļa un kareivju priekšā notika Dieva Gara saskarsme ar visļaunāko cilvēka dabā. Šķietami ļaunums guva virsroku, ārdošie, postošie spēki savā pārspēkā svinēja uzvaru, tomēr ja pie tā viss arī apstātos, mums šodien nebūtu liecības, uz kuras pamata varam droši teikt – Dievs ir dzīvs Dievs, Viņš mūs pazīst līdz pašiem dziļumiem, Viņš zina, uz ko esam spējīgi – kā labajā, tā diemžēl arī ļaunajā – un tomēr Viņš nemitīgi apliecina piedošanu.
Cilvēki ikdienišķā veidā bija notiesājuši, nomocījuši un galu galā nogalināja Dieva Dēlu, cilvēku Jēzu no Nācaretes, kura dzīve un sludināšana jau pati par sevi bija Dieva Gara atklāsme un iemiesošanās. Taču atklāsme nevarēja citādi kļūt pilnīga un kā tāda sasniegt mūs, neaptverot arī to, par ko negribas runāt un domāt, īpaši attiecībā uz sevi – proti, par iziešanu caur nāves vārtiem un Dieva klātbūtni arī tajā.
Augšāmcelšanas notikums ir tas, kas sniedz atslēgu uz visu un nes sevī lielo uzvaru, taču atcerēsimies vēl kādu Evaņģēlija liecību – atcerēsimies romiešu kareivi no tās pašas kohortas, kura tikai pirms dažām stundām bija ņirgājusies un spīdzinājusi Jēzu, proti, runa ir par kareivi, kurš jau pie Kristus krusta izsaucās – Patiesi, šis bija Dieva Dēls! Šī atgriešanās, ko piedzīvoja romietis, ir dzīvs apliecinājums tam, kā spēj darboties Dieva Gars, un apliecinājums tam, ka par spīti savam ikdienišķumam, Jēzus nāve patiesi bija samaksa par daudziem, arī par nekrietnajiem un necienīgajiem, par ikvienu – par mani, par tevi, par katru, kurš šīs liecības dēļ atrod ticību uz piedošanu un mūžīgu dzīvību.

Lutera akadēmijas students Uģis Salna.
Lasījums: Marka evaņģēlija 15. nodaļa, 12. līdz 20. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk