29.05.2016., T.Haberers, 1Kor 13:11

Pastāsti citiem

Mācītājs: Tīlmanis Haberers
Lasījums: Pāvila 1. vēstule korintiešiem, 13. nodaļa, 11. pants.

“Kad biju mazs bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns un spriedu kā bērns, kad kļuvu vīrs, es atmetu bērna dabu”.

Mīļās māsas un brāļi!

Man ir liels gods un prieks būt par viesi šajā skaistajā pilsētā un šajā dzīvīgajā draudzē. Sveicieno jums no Minhenes Vācijas dienvidos, kur es vadu krīžu un dzīves padomdošanas centru. Tāpat es arī esmu viens no Svētā Marka draudzes mācītājiem, kuras mājvieta ir otrs vecākais evaņģēliskais dievnams Minhenē – universitātes kvartālā un mākslinieku rajonā, tieši blakus lielai mākslas galerijai un mākslas muzejam.

Otrajos Vasarsvētkos mēs Svētā Marka draudzē svinējām iesvētību jubilejas: vienam sudraba iesvētāmajam, kurš ticis iesvētīts pirms 25 gadiem, trīs zelta iesvētības tiem, kuri iesvētīti pirms 50 gadiem, bija arī viena dimanta iesvētāmā, kura iesvētīta 1956. gadā, tas ir pirms 60 gadiem.

Arī ar mani pēc trim gadiem būs tikpat tālu. Pēc trim gadiem man būs zelta iesvētību svētki. Es atceros – tas bija 1969. gads, kad biju 13 gadu vecs un pirmo reizi mūžā man nācās vilkt mugurā melnu uzvalku, pie tam vēl arī kaklasaiti. Tā bija īpaša sajūta.

Uzvalka, protams, jau ilgi kā vairs nav. Taču, ja pat tas vēl būtu un es mēģinātu to uzvilkt mugurā, tā būtu visnotaļ komiska padarīšana. Droši vien manas rokas vairs netiktu cauri piedurknēm, pleci būtu iespīlēti, par vēderu nemaz nerunājot. Uzvalks man būtu daudz par mazu. Es pa šo laiku esmu izaudzis, es esmu attīstījies tālāk.

Tas, kas ir noticis ar manu iesvētību uzvalku, ir noticis arī ar manu iesvētību laiku ticību. Arī tajā, kas attiecas uz manu ticību, arī tajā es esmu attīstītījies, es esmu izaudzis. Un tas ir arī labi u pavisam normāli. Tur, kur ir dzīvība, tur ir arī attīstība. Tur, kur ir dzīvība, tur ir augšana. Tā jaunais nāk pasaulē. Koks, kurš pavasarī vairs nespēj izplaucēt jaunas lapas, ir miris koks. Un arī cilvēki visas savas dzīves garumā atrodas pastāvīgā atjaunošanās procesā.

Tad, kāpēc tas neattiektos arī uz ticību? Kā nekā Pāvils, paturot redzeslokā ticību, saka: “Kad biju mazs bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns un spriedu kā bērns, kad kļuvu vīrs, es atmetu bērna dabu”.

Es nezinu, kā ir te Latvijā. Pie mums Vācija dažās luterāņu draudzēs valda ieskati, kuri man šķiet visai savādi: nedrīkst būt nekādas attīstības. Par attīstību runāt nav atļauts, jo tas, kurš runā par to, ka iespējams ticībā attīstīties, tas implicīti apgalvo – ir cilvēki kas ticībā ir izauguši tālāk par pārējiem. Ir kristieši, kuru ticība atrodas augstākā attīstības pakāpē nekā pārējiem. Un vispār – ir kristieši, kuri cenšas ticībā augt. Kristieši, kuru tiecas savu ticību attīstīt. Un tas dažam labam dievbijīgam luterānim pilnīgi un galīgi nav pieņemams. Tas ož pēc “labiem darbiem”, bet mūsu ticība taču viennozīmīgi apgalvo, ka mēs esam Dieva taisnoti ticībā vien, bez bauslības darbiem, kā ir rakstīts vēstulē Romiešiem un katrā Mārtiņa Lutera biogrāfijā.

Labie darbi ir ne tikai lieki, bet arī kaitīgi – tā domā daudzi kristieši. Tas, kurš fokusējas uz labiem darbiem, tas māju ceļ nevis uz Kristus, bet pats uz saviem spēkiem.

Tas, protams, ir skumjš aizspriedums. Un šis aizspriedums ved pie tā, ko es saucu par “tipisku protestantisku disciplīnas trūkumu”. No plikām bailēm pārāk paļauties uz savie paša darbiem, tiek noraidīti jebkādi garīgo vingrinājumu veidi. Meditācija, kontemplācija, visas metodiskās reliģiskās vai garīgās prakses tiek uzskatīti par cilvēciskiem centieniem atpestīt pašiem sevi. Atļauts ir vairs tikai svētdienas dievkalpojums unvarbūt vēl privāta Bībeles lasīšana.

Mana pārliecība ir, ka šo uzskatu pamatos atrodas ļoti dziļš pārpratums un, proti, ir vietām samainīti teoloģiski un, sacīsim tā – garīgi izteikumi. No teoloģiskā viedokļa, tas ir, raugoties uz cilvēka un Dieva attiecībām, mums, luteriskajiem kristiešiem, skaidrāks par skaidru ir tas, ka mēs, cilvēki nevaram, pavisam neko nevaram darīt, lai izpelnītos Dieva mīlestību. Un labā vēsts līdz ar to ir – mums arī nevajag neko darīt. Tieši tāpat kā jaundzimušajam bērnam nevajag darīt pilnīgi neko, lai vecāku viņu mīlētu. Tie mīl savu bērnu vienkārši tāpēc, ka viņš tāds ir. Un tieši tāpat mūs Dievs mīl tā vienkāršā iemesla dēļ ka mēs esam Viņa bērni. Tas ir Mārtiņa Lutera lielais atklājums, vai precīzāk, atkal no jauna atklājums. Jo tieši tā, patiesībā, bija Jēzus no Nācaretes skaidrā mācība, kad Viņš cilvēkiem teica: Tu esi mīlēts Dieva bērns. Katrs mats uz tavas galvas ir saskaitīts. Tavs vārds ir ierakstīts debesīs.

Tas ir viens.

Otra ir garīgā puse, cilvēciskā puse. Protams, ka mums nāk par labu, ja mēs pūlamies dzīvot kopā pa labam. Protams, ka mums nāk par labu, ja mēs mācamies ieskatīties katrs aiz savas maskas, mīlestības pilnā veidā atsedzot savu paša egocentrismu. Protams, ka mums nāk par labu, vingrināties kontemplācijā, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tas mūs dara par nobriedušākiem, dziļākiem cilvēkiem. Tāpēc, ka tas nāk par labu mūsu attiecībām – attiecībām ar citiem, attiecībām ar sevi un attiecībām ar Dievu. Tas mūs veido par Dieva žēlastībai atvērtākiem cilvēkiem. Bet Dieva žēlastība vienmē ir te – pilnīgi par velti. Tikai es neesmu vienmēr tai atvērts. Un tāpēc vingrināties ir labi un attīstīties ir labi.

Ja nopietni – vai tiešām tu mūžīgi vēlies palikt savā iesvētības laika ticībā? Ir tik daudz ko atklāt jauna ticības pasaulē. Nu, labi, daži no manas iesvētes mācības iesvētāmajiem, kas bija ar mani kopā, arī šodien ietilptu savā iesvētību ancukā. Bet es izskatītos smieklīgs, ja mēģinātu vilkt mugurā šo veco apģērba gabalu.

Kāpēc daži tik dzelžaini turas pie tā, ko reiz savā jaunībā iemācījušies? Man šķiet, ka tam ir saistība ar bailēm un drošību. Ir viena 18. gadsimta baznīcas dziesma (328), kurā dzied tā: “Es pamatu nu zinu drošu, Kur enkurs stāv un nekustas, No mūžības jau pastāvošu, Kas Kristus krustā atrodas. Šis pamats nevar kustēties, Kad zeme, debess bojā ies.

Protams. Dieva žēlastība, Viņa mīlestība, kas atklājusies un izdzīvota Jēzū Kristū, tā paliek, kaut zeme un debess ietu bojā. Tas ir un paliek mūsu ticības centrs un kodols. Un tomēr es nejūtos īsti labi ar šo seno bildi – “Kur enkurs stāv un nekustas”. Es domāju, ka tieši šeit, tieši tādā ostas pilsētā kā Rīgā, senajā Hanzas savienības pilsētā, tas jo īpaši kļūst redzams. Viens kuģis, kurš ilgstoši stāv uz enkura, savu mērķi un jēgu piepilda visai nepietiekami, un, ja šis kuģis mūžīgi stāv uz enkura, tad tas nu nepavisam nespēj īstenot savu jēgu un sasniegt savu mērķi. Kuģa mērķis un nolūks, tā pastāvēšanas attaisnojums taču ir doties plašajā pasaulē, doties jūrās un viļņos, cīnīties ar vētrām un sēkļiem un visbeidzot nonakt jaunā ostā, pēc jaunām precēm, iepazīt jaunas zemes. Kuģim ir jādodas projām no savas ostas.

Runājot tieši un nevis līdzībās: mums ir jāatstāj vecais un uzticamais un jādodas jaunā ticības pieredzē, jaunā piueredzē ar Dievu – tieši tā kā lasām vēstulē Efeziešiem: lai līdz ar visiem svētajiem jūs būtu spējīgi izprast tās plašumu, garumu, augstumu un dziļumu… un tā tapt Dieva piepildītiem visā pilnībā.

Un tajā pat laikā ir labi veco nepārmest tā vienkārši pāri bortam. Jēzus arī saka: “Tādēļ ikviens rakstu mācītājs, kas mācīts Debesu valstības lietās, ir līdzīgs tādam nama saimniekam, kas dod no savas dārgumu krātuves gan jauno, gan veco”.

Jaunais un vecais. Protams, ir tas vecais un pārbaudītais, pie kā mēs vienmēr varam krīzes laikos atkal no jauna atgriezties, jo tas izturīgs, tas spēj mūs nest. Tas, kam iepriekšējās paaudzes ticējušas, nebūt nav kļuvis bezvērtīgs, arī mana bērnības ticība pavisam droši šodien ir manas pieaugušās ticības pamats un fundaments. Arī, ja celtne, ko esmu uzcēlos uz šī pamata, šodien droši viens izskatās citādāka nekā pirms trīsdesmit vai piecdesmit gadiem.

Veco neaizmest, bez bailēm un uzticības pilnam ļauties jaunajam, pārbaudīt un labo paturēt – tas viss ir labs līdzsvars, kas ir vajadzīgs, lai mēs arvien dziļāk ieaugtu Dieva noslēpumis, lai mēs spētu aptvert, kādas ir šīs vienreizējās un dāsnās Dieva dimensijas platums un garums, un augstums, un dziļums.

Un Dieva miers, kas ir augstāks nekā viss saprāts, pasargās mūsu sirdis un maņas Kristū Jēzū, mūsu ticības iesācējā un piepildītājā. Āmen.

Print Friendly
Lasīt tālāk