29.12.2016., U.Salna, Lk 2:34-40, “Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas”

US2

Pastāsti citiem

Īpaši Ziemassvētku laikā var apjaust, ka tik daudzi skrien, pūlas, gādā, lai viss notiktu ārēji “pareizi” um skaisti, Ziemassvētku popmūzikas pavadīti ļaužu pulki lielveikalos iztērē bieži vien krietni vairāk nekā var atļauties, tirgotāji nodedzina miljoniem nervu šūnu satraukumā, vai izdosies tikt galā ar “sezonai” par godu piekrauto noliktavu; tie kam ir mazāki vai lielāki bērni, labi pazīst to spiedienu, ko rada tik dabiskā vēlme neatpalikt no vienaudžiem tajā, vai būs šoreiz jauns telefons, videospēle vai ceļojums un tamlīdzīgi. Sajūtot sevī kaut ko no tā – no visa šī nemiera, trauksmes, sajūtas, ka aiz mirdzošās fasādes dzīvē viss nebūt nav kārtībā, cilvēks savā ziņā nostājas līdzās tiem, kas gaida iepriecinājumu Israēlam un atbrīvošanu Jeruzālemei, vai kā citur evaņģēlijos teikts – kas gaida Debesu valstības nākšanu. Šovakar lasītais Lūkas evaņģēlija fragments mums atklāj kaut ko pārlaicīgu par mums pašiem un Dieva valstību – Dieva vai Debesu valstība visupirms nozīmē mieru. Mieru dvēselē. Mieru ar cilvēkiem. Mieru ar savu dzīvi. Paļāvību. Tieši tādēļ Kristus piedzimšanas stāsts Lūkas evaņģēlijā ir kaut kas daudz vairāk par poētisku, romantisku un sentimentālu dvēseles sasildītāju – lai gan arī tas nav mazsvarīgi. Bet lielais noslēpums tajā ir un paliek kaut kas, kas uzrunā tavu garu, sakot – miers tev, jo Dievam uz tevi ir labs prāts. Vēsts par to, ka patiess miers ir Dieva valstības miers, pasaule, kurā cilvēks cilvēku uzlūko tā, kā Dievs to ir iecerējis, tā, kā Viņš to ir atklājis Jēzus dzīvē, Jēzus attieksmē pret cilvēkiem un Viņa attiecībās ar Dievu, Viņa nesaraujamo saikni ar to Garu, kurā Dievs ir saucis pasauli no neesamības esamībā.

Lutera akadēmijas students Uģis Salna.
Lasījums: Lūkas evaņģēlija 2. nodaļa, 34. līdz 40. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk