31.03.2016., L.Rozentāls, Lk 24:13-35, “Viss ir pavisam citādi!”

Pastāsti citiem

“Varbūt tas bija pārdroši, bet vienā brīdī es sirmajiem, vecuma grumbu uzvarētajiem, lēni kustēties spējīgajiem, vāji dzirdošajiem pansionāta iemītniekiem teicu, ka mēs nenovecojam tāpēc, ka esam dzīvojuši garu dzīvi. Mēs neejam pretī nāvei, jo tas ir pēdējais posms garā ceļā, kas sākās reiz ar mūsu piedzimšanu. Mēs neesam rezultāts mūsu attieksmei pret savu veselību, mūsu dzīves lēmumiem, mūsu izvēlēm. Tā domāja Jēzus mācekļi ceļā uz Emavu. Ka viņi iet tur tāpēc, ka viņi jūtas tā kā viņi jūtas, un ir tie, kas ir, tāpēc, ka Jēzus bija miris, krustā sists. Tas taču tik skaidrs. Kurš gan to nezina! Taču ceļā sastaptais svešinieks viņiem atklāj pavisam citu perspektīvu ne tikai uz to, kas noticis, bet arī uz to, kas notiks. Un Augšāmceltais ir svešinieks tāpēc, ka pārstāv nevis pieredzēto un zināmo, bet vēl nepieredzēto un nezināmo – citiem vārdiem – nākotni.
Sirmajiem pansionāta ļaudīm es teicu – iedomājieties, iedomājieties kaut uz mirkli, ka mēs novecojam un mirstam nevis tikai tāpēc,ka esam ilgi slimojuši, nolietojušies vai nodzīvojuši garu dzīvi. Tā ir tikai viena – mazākā un redzamākā puse. Varbūt ir pavisam citādi. Mēs tiekam nevis stumti no aizmugures, bet vadīti no priekšas. Mēs augam, maināmies, kļūstam vecāki, mūsu ķermenis noveco, sakrītas un beigu beigās mēs mirstam, jo tā ir Augšāmcelšanās, kas to visu izraisa, veido, tā ir šī par mūsējo daudz lielāka esība, kuras spēkā, kuras mīlestībā, kuras rokās, kuras satverti mēs piedzīvojam visu, kas ar mums notiek no piedzimšanas brīža un vēl pirms tā. Iedomāsimies, ka var tā būt, ka mūsu dzīves rievas, grumbas, pieredzes veido Augšāmcelšanās ietekme. Piepeši viss sāk zaigot pavisam citās krāsās. Mēs nevis beidzamies, bet sākamies”.

Mācītājs: Linards Rozentāls
Lasījums: Lūkas evaņģēlija 24. nodaļas 13. līdz 35. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk