31.08.2014., I.Paičs, Lk 10:23-37, „Cīņas, kuras jāizcīna”

Pastāsti citiem

Mācītājs: Indulis Paičs
Lasījums: Lūkas evaņģēlijs, 10. nodaļa, 23. līdz 37. pants.

Līdzību par žēlsirdīgo samarieti Jēzus stāstīja cilvēkiem, kuri labi pārzināja un centās ievērot Vecās Derības stāstu un baušļus – cilvēkiem, kuriem bija skaidrs, kā tad ir jāizturas pret savu tuvāko. Viņiem tad atlika tikai paplašināt jēdziena „mans tuvākais” nozīmi.

Diemžēl vēsture, kā izrādās, nav lineāra attīstība uz priekšu un mūsdienu cilvēkam daudzās situācijās nav skaidrs nevis, kurš ir mans tuvākais, bet nav skaidrs, ko Dievs no mums sagaida un kādai vispār būtu jābūt attieksmei pret saviem tuvākajiem! Tādās situācijās jautājums „Kurš ir mans tuvākais?” ir stipri pāragrs.

To labi ilustrē šobrīd aktuālais jautājums par to, kā mums rīkoties varmācības, agresijas un kara draudu priekšā. Šobrīd pasaulē notiek atgriešanās atpakaļ kādā no agrākajām attīstības stadijām – stadijā, kas raksturīga nevis Jaunajai Derībai, bet gan nežēlības, varmācības un barbarisma pilnajām pirmajām Vecās Derības lapaspusēm. Stāsts par žēlsirdīgo samarieti runā par to, kā mums ļaunprātīgi neizmantot varas un likuma spēku. Tomēr, ja runa ir par situāciju, kur kāds vispār nesaprot likuma nozīmi un vēlas izraisīt anarhiju, tad Bībele, diemžēl, nerunā par iespēju šādas situācijas risināt ar gļēvu, bezzobainu reakciju. Kad autoritāte tiek apšaubīta, tai nākas sevi no jauna pierādīt.

Tā ir, ka vienīgais, kas nes patiesu dzīvību, ir žēlastība un mīlestība cilvēku starpā. Bet, pirms mēs runājam par to, ka cilvēkus vajag mīlēt, mums jātiek skaidrībā par to, ka nevajag viņus nogalināt.

Print Friendly
Lasīt tālāk