31.08.2017., L.Rozentāls, Jņ 13:34-35, “Vai cilvēkam uz nāves gultas piedāvāt iespēju pieņemt Jēzu?”

LR-600x600

Pastāsti citiem

Mēs nemaz nenojaušam, cik ļoti mēs savā ticībā esam novirzījušies no kursa tikai tā iemesla dēļ, ka esam apzināti vai neapzināti pakļāvušies sava laikmeta un šīs pasaules garam, kuru varam raksturot kā uz indivīdu vērstu un ap indivīdu centrētu.

Dievs – gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē – ir ārkārtīgi pievērsts mūsu smalkajai iekšienei un rūpīgi seko katrai mūsu domai un dziņai vai arī rūpīgi, kā viens dvēseles mikroķirurgs, liek kopā mūsu nesadziedētos dvēseles pavedienus.

Tomēr visai Bībelei cauri mēs jaušam Dievu, kas nevis savu fokusu sašaurina līdz kam specifiskākam un atsevišķākam, bet – taisni otrādi – paplašina un vispārina, un atklāj sevi kā Dievu, kura tauta ir visa cilvēce un visa radība.

Kristīgā ticība nav personiskas attiecības ar Jēzu. Kristietība nav stāsts par to, ka ticīgie ir cilvēki, kuriem ir ekskluzīvas attiecības ar Dievu. Kristīgā ticība un bibliskā liecība ir, ka mūsu dzīve kopā ar Kristu ir kolektīva, kopēja, tā ir dzīve, kuras centrā ir nevis Es, bet Mēs. Nevis personiskais, individuālais un privātais, bet mēs. Nevis, ka tik es, ka tik man, bet – mums visiem, mēs visi.

Jēzus mūs aicina nevis katram privāti, personiski, privātīpašnieciski censties dabūt Pestīšanu, bet gan aicina mūs uz dzīvu, atvērtu, sirsnīgu, draudzīgu kopību, cits citam kalpojošu, mīlošu, izprotošu kopienu, ka dalās savās svētībās un dāvanās.

Nevis izmantot iespēju, lai mirstošais cilvēks pieņemtu Jēzu par savu personisko Pestītāju, bet izmantosim iespēju, lai kopā ar šo cilvēku atrastos dziedinošā, draudzīgā, sirsnīgā Kristus Gara piepildītā gaisotnē. Šī kopība jau ir Dieva valstība, mūžīgā dzīvība, Pestīšana. Nevis nākt virsū cilvēkam ar kādiem priekšstatiem un piedāvājumiem, kas viņam būtu jādara, lai Pestīšanu iegūtu, bet būt kopā ar viņu tā, lai Pestīšana notiktu jau te un tagad, lai mēs piedzīvotu Pestīšanu kopā. Pestīšana nekad nav kaut kas ārpus mums. Tā nekad nav tur. Nepastāv tāda skata platforma, no kuras mēs redzam Pestīšanu un pamācām citiem kaut ko darīt to vai citu, lai tur nokļūtu. Tā ir aplamība. Pestīšana – tā ir noteiktas kvalitātes dzīve. Tā ir dziedināta dzīve, kas nebaidās nāves, jo zina, ka atrodas kādas lielākās un mīlošākās rokās nekā jebkas, ko mēs varam iedomāties.

Mācītājs Linards Rozentāls.
Lasījums: Jāņa evaņģēlija 13. nodaļa, 34. līdz 35. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk