31.10.2015., K.Simanovičs, Rm 1:13-17, “Uzticēšanās radītā brīvība”

Pastāsti citiem

Tas, ko cilvēki nereti dēvē par ticību uz Dievu, rūpīgāk iedziļinoties, var izrādīties mēģināšana manipulēt, kontrolēt, izrīkot Dievu pēc savām iegribām. Likumsakarīgi, ka šāds dzīvesveids un izpratne par lietu kārtību agri vai vēlu beidzas ar sabrukumu, jo nav cilvēka spēkos pakārtot savām vajadzībām visu realitāti, Dievu ieskaitot. Un tieši tajā brīdī, kad viss ir sabrucis un izjucis, pirmo reizi parādās iespēja sākt patiesi ticēt Dievam. Paradoksāli, bet tikai tad, kad sava resursa, savas teikšanas vairs nav, mēs beidzot esam gatavi piedzīvot eksistenciālu paļaušanos un uzticēšanos. „Kur vien ir dzirkstelīte no patiesām ilgām pēc žēlastības,” raksta Valters, „tur ir ticība; jo ticība jau nav nekas cits kā ilgas pēc žēlastības.” (Valters, K. F. V. Bauslība un Evaņģēlijs, Augsburgas Institūts, 2000., 397. lpp.)

Mācītājs: Kaspars Simanovičs
Lasījums: Pāvila vēstule romiešiem, 1. nodaļa, 13. līdz 17. pants.

Print Friendly
Lasīt tālāk